Vēljoprojām nesaprotu kas notiek manā galvā īsti, bet tā putrojoties tomēr esmu sapratusi daudz lietas. Joprojām ir jādzīvo tā, kā dzīvoju agrāk, katru dienu mostoties ar smaidu sejā, jāņem no dienas, stundas, minūtes viss, ko tā spēj man dot, lai it nekas nepaliktu neizmantots. Tā tomēr ir vislabāk, un tā es gribu. Un ja kaut kas nenotiks tā, kā būtu gribējies, tas nekas, jo tā tam bija jābūt. Ar laiku viss būs tā, kā gribēsies, jo laiks mūs virza pareizajās sliedēs un izrisina visas problēmas.