kā lai īsti pasaka un izstāsta to tizlo sajūtu, kura sēž tagad manī un spiež mani? es nezinu vārdus, lai to aprakstītu, un nav arī līdzīgu sajūtu ar kuru varētu salīdzināt. dīvaini, bet tā tas ir. negribas pat īsti domāt, jo tas nekas labs nav, kaut kā neiet ar tām labajām lietām vairs. laime pagriezusi muguru jau kādu laiku, bet tomēr gribas, lai viņa nāk atpakaļ. laikam jau tā laimes sajūta ir kā kaut kas tik rets, ka to izjūt tikai īsts veiksminieks. dažkārt ir gadījies būt tai veiksminiecei, bet arī tikai uz neilgu laiku, lai nepierastu pie tā lielā labuma. bet nu, ir jātiecas uz labo un jātiecas augšup pašas spēkiem, varbūt kādreiz tomēr paveiksies atkal. jāmeklē kaut mazākais iemesls papriecāties, smaidīt, smieties, lai atgūtu to, ko laikam jau kādu laiku esmu pazaudējusi.