ko notiek?

Palasot vecos ierakstus gan te, gan tumblr.com, tā vien liekas, ka gada sākumā un pagājušā gada beigās esmu bijusi viena liela nelaimes čupa, kuru visi pametuši, atstājuši vienu grūtībās, lai pati ķepurojos ārā. Ja arī tā bija, tad lieliski esmu tikusi ar visu galā, kas bijis, un tagad tas viss liekas diezgan smieklīgi, bet tad man tās bija dzīves trakākās problēmas.

Gada sākumā likās, ka tiešām esmu nelaimes čupa, jo mani pametis viens man svarīgs cilvēks. Likās, ka tiešām ar viņu man būtu nākotne un tiri piri. Viss likās tik īsts, ka negribējās nemaz acis atvērt. Biju lielā aizstāve, cīnījos pretī visiem, kuri bija pret viņu, bet laikam jau nevajadzēja, jo man bija tik aizmālētas acis. Pamazām jau es viņas sāku atvērt pati sev, bet tad, pavasarī, atkal man tiek pilnas ausis piestāstītas un es, ko es daru? Es noticu. Muļķe. Jā, tagad es sevi tā saucu, bet tad gan tā nelikās. Biju apmulsusi, jo blakus bija viss, ko vien varētu vēlēties jebkura meitene, bet tajā pašā laikā prātā visu laiku bija kāds cits. Bet labi, ka es izdarīju tā, kā izdarīju un ne savādāk. Varbūt tas pastiprināja attiecības ar vienu, bet tajā pašā laikā lika saprast to, ko man jau senāk vajadzēja saprast - rozā brilles liekas tik lieliskas, kamēr viņas nenokrīt. Tagad padomājot, liekas tik nožēlojama tā cilvēka rīcība. Kāda velna pēc bija jāuzrodas atkal manās acīs, jāskatās viņās ar savām kucēna tumši tumši brūnajām acīm un jāpiestāsta pilnas ausis. Tieši tāpēc labāk vairs neticēt vārdiem. Ir jātic darbiem un jūtām, un, to darot, es jūtos lieliski, jo man ir viss ko vien varu vēlēties. Un tas viss ir patiešām īsts. Pašai reizēm liekas, ka tā ir tikai pasaka, sapnis, ka jāatver acis vai jāiekniebj sev. Bet nē, tiešām tas viss ir īsts un nesaprotu kapēc tas notiek tieši ar mani, bet nu, labāk nesūdzēties, jo negribu, lai ir kā savādāk.

Un vēl, viņa aizbrauca, atstāja mazo māsu vienu. Tik savādi liekas, ka esmu palikusi vienīgā vecāku azotē, ja agrāk tur bija arī brālis un māsa. Vēl tagad atceros kā visi istabā spēlējāmies, smējāmies. Bet tagad, visi lieli un katrs savā dzīvē prom. Es arī nenovērtēju to visu, kad man tas vēl viss bija, bet sāku to darīt tikai tagad, kad vairs nav nekā. Laukos vienmēr aizbraucot ar māsu tika apspriestas lielākās klačas, darītas vismuļķīgākās lietas, un tie traki braucieni kopā ar viņu. Ai, kā gribētos vēl. Bet tagad, tur aizbraucu, ieeju istabā un tur neviena nav. Gulta tukša, uz skapīša vairs tikai kladītes stāv, nav ierastā bardaka. Ikreiz kā veru durvis vaļā, atceros cik jauki bija pateikt - čau! Un Ziemassvētki. Ar viņu bijām galvenās braucējas pakaļ eglītei. Es meklēju, māsa cirta. Plosījāmies pa trakajiem sniegiem katru gadu, bet vismaz nekad ar viņu nebija garlaicīgi. Šogad pat eglīti nebraucām meklēt, jo neviens jau negribēja. Pagaidām tie bija briesmīgākie svētki manā mūžā, jo jutos tik vientuļa, kā vēl nekad. Vienīgais iemesls kāpēc pasmaidīju Ziemassvētku vakarā bija mans suns, kurš atnāca un bija blakus un gribēja, lai viņu stipri samīļo. Viņš vienkārši jūt, ka man kādu vajag un vienmēr ir man blakus.


Ja katru jaunu gadu iesākot  es teicu sev, ka es mainīšos, tad laikam šogad gan es tā vairs neteikšu. Pat nezinu ko lai maina sevī uz labo pusi, varbūt vienīgi to, ka beigšu sēņot mājās un vairāk došos aktivitātēs. :)

tādi laiki pienākuši

nu ko, sen neesmu pievērsusies rakstīšanai, jo nav bijis īsti laika, vai vienkārši mans mīļotais slinkums ir mani pārņēmis. ko gan varu pateikt - gājis raibi! ir bijuši kāpumi, kritumi, daudz pārsteigumi, vilšanās un viss pārējais, bet tikuntā es jūtos lieliski un nekur neesmu pazaudējusi savu pozitīvismu! es vienkārši nemaz savādāk dzīvot nevarētu.

ir nācies aizdomāties par dažādām lietām, bet tagad laikam aktuālākā ir - ko mēs varam dot citiem, neko neprasot pretī. cilvēkam vajag tik maz, lai tas tiktu iepriecināts, tāpēc ir jādara kaut šīs mazās un vienkāršās lietas, lai citu cilvēku dienu padarītu gaišāku im jaukāku! un tā darot šos te mazos darbiņus mēs pieradīsim pie tā, ka liksies pāssaprotami darīt otram labu neko negaidot pretī. kaut kā taču šī pasaule ir jāpadara labāka! :)

ok, pietiek

prieks pašai par sevi, jo tagad es zinu, ka es varu, ir tikai ļoti jāpacenšas. uzstādītais mērķis ir sasniegts pat labāk, kā biju gaidījusi, un tas liek man smaidīt un papaijāt savu pleciņu, uzslavējot sevi. un no tā visa arī guvu mācību - dari visu maksimāli labi jau pašā sākumā, nevis atstāj visu uz beigām, lai varētu rauties no rīta līdz vakaram. ir jācenšas visu laiku, jāpiedomā pie tā, ko tu dari, un viss izdosies! :)

bet vēlaizvien manī ir dusma, par to, ka cilvēki NESAPROT ko es viņiem saku. beigās vēl paņem un norullē mani ar vārdiem kā ar ceļa rulli un uztaisa mani par vainīgu visā. nu jauki, jauki, turpinat!

beidzot!

pieķeru sevi pie domas, ka es vairs nedomāju par kādu! pilnīgi ne uz sekundi, beidzot tas viss ir beidzies. es to ilgi gaidīju. pat paskatoties uz bildi sejā ir tikai smaids un prieks, nevis skumjas un ilgas pēc tā. tik jauki :)

snow

beidzot ir uzsnidzies ilgi gaidītais sniegs, un smaids nezūd no manas sejas! svētku sajūta paliek arvien lielāka un lielāka ar katru dienu, un tas tikai priecē. tikai pirms svētkiem ir tik daudz darāmā, viss jāķer, jāgrābj, jāpaspēj. nav jau viegli, bet sūdzēties arī nevarētu. tikai ir viens tāds maziņš bet, bet tas jau lai tomēr paliek noklusēts.

stulbi

stulbi, ka ir tādi cilvēki, kuriem patīk spēlēties ar citiem, tiešām stulbi. un viņi spēlējas tā, lai citiem sāp, un paši to nemaz neapjauš. taču priekš spēlītēm ir domātas mantas, nevis cilvēki, tāpēc laikam vajadzētu uzdāvināt viņiem kādu mantiņu, lai ir ar ko paspēlēties, jo priekš tam domātas tās mantas.


bet vispār tuvojas taču Ziemassvētki, gada mīļākie un gaišākie svētki, bet tā sajūta galīgi tāda nav. kas tas par gaidīšanas laiku, ja nav sniega? gribu sniegu, kārtīgu ziemu. tas tiešām laikam par daudz prasīts.

ko lai citu pasaka, kā to ka es sēžu viena, pilnīgi viena un tā arī jūtos. fonā skan hurts, un es laikam tikko iemīlējos mūzikā, kuru dzirdu. ak jā, ir tikai 3:31, bet jūtos tā, it kā būtu jau 7 no rīta.