ok, pietiek

prieks pašai par sevi, jo tagad es zinu, ka es varu, ir tikai ļoti jāpacenšas. uzstādītais mērķis ir sasniegts pat labāk, kā biju gaidījusi, un tas liek man smaidīt un papaijāt savu pleciņu, uzslavējot sevi. un no tā visa arī guvu mācību - dari visu maksimāli labi jau pašā sākumā, nevis atstāj visu uz beigām, lai varētu rauties no rīta līdz vakaram. ir jācenšas visu laiku, jāpiedomā pie tā, ko tu dari, un viss izdosies! :)

bet vēlaizvien manī ir dusma, par to, ka cilvēki NESAPROT ko es viņiem saku. beigās vēl paņem un norullē mani ar vārdiem kā ar ceļa rulli un uztaisa mani par vainīgu visā. nu jauki, jauki, turpinat!

beidzot!

pieķeru sevi pie domas, ka es vairs nedomāju par kādu! pilnīgi ne uz sekundi, beidzot tas viss ir beidzies. es to ilgi gaidīju. pat paskatoties uz bildi sejā ir tikai smaids un prieks, nevis skumjas un ilgas pēc tā. tik jauki :)

snow

beidzot ir uzsnidzies ilgi gaidītais sniegs, un smaids nezūd no manas sejas! svētku sajūta paliek arvien lielāka un lielāka ar katru dienu, un tas tikai priecē. tikai pirms svētkiem ir tik daudz darāmā, viss jāķer, jāgrābj, jāpaspēj. nav jau viegli, bet sūdzēties arī nevarētu. tikai ir viens tāds maziņš bet, bet tas jau lai tomēr paliek noklusēts.

stulbi

stulbi, ka ir tādi cilvēki, kuriem patīk spēlēties ar citiem, tiešām stulbi. un viņi spēlējas tā, lai citiem sāp, un paši to nemaz neapjauš. taču priekš spēlītēm ir domātas mantas, nevis cilvēki, tāpēc laikam vajadzētu uzdāvināt viņiem kādu mantiņu, lai ir ar ko paspēlēties, jo priekš tam domātas tās mantas.


bet vispār tuvojas taču Ziemassvētki, gada mīļākie un gaišākie svētki, bet tā sajūta galīgi tāda nav. kas tas par gaidīšanas laiku, ja nav sniega? gribu sniegu, kārtīgu ziemu. tas tiešām laikam par daudz prasīts.