kamēr mana mazā, gudrā galviņa vispār saprata kā te vispār var kko izdarīt, tikmēr nepagāja pat 2 stundas, bet rezultāts ir iegūts izspaidot visas iespējamās pogas, kuras vien varēja piespiest.
man galva arī sapratusi to, ka nedrīkst cilvēkiem pieķerties, vismaz tik ātri kā tas nu gadījās. tagad ar visu to ir liela šmuce, jo viss ir manā galvā un no tās nav iespējams izmest pilnīgi neko. katra lieta, dziesma, bilde, viss, atgādina tieši to vienu, to savā ziņā īpašo cilvēku. reizēm jau tomēr jauki, jo nekas netika nožēlots, bet reizēm gan krīt uz nerviem, ka tās atmiņas traucē dzīvot tālāk. tāpēc, lai turpmāk nebūtu jāmokās ar tādām lietām, vienkārši visu kārtīgi apdomāšu.
pie tam, mani laikam būs noķērušas kaut kādas rudens iesnas un klepus, kas galīgi nav labi. :(
