ko lai citu pasaka, kā to ka es sēžu viena, pilnīgi viena un tā arī jūtos. fonā skan hurts, un es laikam tikko iemīlējos mūzikā, kuru dzirdu. ak jā, ir tikai 3:31, bet jūtos tā, it kā būtu jau 7 no rīta.

kā lai īsti pasaka un izstāsta to tizlo sajūtu, kura sēž tagad manī un spiež mani? es nezinu vārdus, lai to aprakstītu, un nav arī līdzīgu sajūtu ar kuru varētu salīdzināt. dīvaini, bet tā tas ir. negribas pat īsti domāt, jo tas nekas labs nav, kaut kā neiet ar tām labajām lietām vairs. laime pagriezusi muguru jau kādu laiku, bet tomēr gribas, lai viņa nāk atpakaļ. laikam jau tā laimes sajūta ir kā kaut kas tik rets, ka to izjūt tikai īsts veiksminieks. dažkārt ir gadījies būt tai veiksminiecei, bet arī tikai uz neilgu laiku, lai nepierastu pie tā lielā labuma. bet nu, ir jātiecas uz labo un jātiecas augšup pašas spēkiem, varbūt kādreiz tomēr paveiksies atkal. jāmeklē kaut mazākais iemesls papriecāties, smaidīt, smieties, lai atgūtu to, ko laikam jau kādu laiku esmu pazaudējusi.

te raksta slims cilvēks, bet tam slimajam patiesībā iet visai labi!
dīvaini, bet mani spēj tiešām iepriecināt viens cilvēks, pat nav ne jausmas kapēc. jācenšas ātrāk tikt veselai, lai varu viņu satikt un atkal iesmiet no visas sirds un uzsist kādu labu klaču! :)

Vēljoprojām nesaprotu kas notiek manā galvā īsti, bet tā putrojoties tomēr esmu sapratusi daudz lietas. Joprojām ir jādzīvo tā, kā dzīvoju agrāk, katru dienu mostoties ar smaidu sejā, jāņem no dienas, stundas, minūtes viss, ko tā spēj man dot, lai it nekas nepaliktu neizmantots. Tā tomēr ir vislabāk, un tā es gribu. Un ja kaut kas nenotiks tā, kā būtu gribējies, tas nekas, jo tā tam bija jābūt. Ar laiku viss būs tā, kā gribēsies, jo laiks mūs virza pareizajās sliedēs un izrisina visas problēmas.

ķīsēlis galviņā

kamēr mana mazā, gudrā galviņa vispār saprata kā te vispār var kko izdarīt, tikmēr nepagāja pat 2 stundas, bet rezultāts ir iegūts izspaidot visas iespējamās pogas, kuras vien varēja piespiest. 


man galva arī sapratusi to, ka nedrīkst cilvēkiem pieķerties, vismaz tik ātri kā tas nu gadījās. tagad ar visu to ir liela šmuce, jo viss ir manā galvā un no tās nav iespējams izmest pilnīgi neko. katra lieta, dziesma, bilde, viss, atgādina tieši to vienu, to savā ziņā īpašo cilvēku. reizēm jau tomēr jauki, jo nekas netika nožēlots, bet reizēm gan krīt uz nerviem, ka tās atmiņas traucē dzīvot tālāk. tāpēc, lai turpmāk nebūtu jāmokās ar tādām lietām, vienkārši visu kārtīgi apdomāšu.


pie tam, mani laikam būs noķērušas kaut kādas rudens iesnas un klepus, kas galīgi nav labi. :(