Palasot vecos ierakstus gan te, gan tumblr.com, tā vien liekas, ka gada sākumā un pagājušā gada beigās esmu bijusi viena liela nelaimes čupa, kuru visi pametuši, atstājuši vienu grūtībās, lai pati ķepurojos ārā. Ja arī tā bija, tad lieliski esmu tikusi ar visu galā, kas bijis, un tagad tas viss liekas diezgan smieklīgi, bet tad man tās bija dzīves trakākās problēmas.
Gada sākumā likās, ka tiešām esmu nelaimes čupa, jo mani pametis viens man svarīgs cilvēks. Likās, ka tiešām ar viņu man būtu nākotne un tiri piri. Viss likās tik īsts, ka negribējās nemaz acis atvērt. Biju lielā aizstāve, cīnījos pretī visiem, kuri bija pret viņu, bet laikam jau nevajadzēja, jo man bija tik aizmālētas acis. Pamazām jau es viņas sāku atvērt pati sev, bet tad, pavasarī, atkal man tiek pilnas ausis piestāstītas un es, ko es daru? Es noticu. Muļķe. Jā, tagad es sevi tā saucu, bet tad gan tā nelikās. Biju apmulsusi, jo blakus bija viss, ko vien varētu vēlēties jebkura meitene, bet tajā pašā laikā prātā visu laiku bija kāds cits. Bet labi, ka es izdarīju tā, kā izdarīju un ne savādāk. Varbūt tas pastiprināja attiecības ar vienu, bet tajā pašā laikā lika saprast to, ko man jau senāk vajadzēja saprast - rozā brilles liekas tik lieliskas, kamēr viņas nenokrīt. Tagad padomājot, liekas tik nožēlojama tā cilvēka rīcība. Kāda velna pēc bija jāuzrodas atkal manās acīs, jāskatās viņās ar savām kucēna tumši tumši brūnajām acīm un jāpiestāsta pilnas ausis. Tieši tāpēc labāk vairs neticēt vārdiem. Ir jātic darbiem un jūtām, un, to darot, es jūtos lieliski, jo man ir viss ko vien varu vēlēties. Un tas viss ir patiešām īsts. Pašai reizēm liekas, ka tā ir tikai pasaka, sapnis, ka jāatver acis vai jāiekniebj sev. Bet nē, tiešām tas viss ir īsts un nesaprotu kapēc tas notiek tieši ar mani, bet nu, labāk nesūdzēties, jo negribu, lai ir kā savādāk.
Un vēl, viņa aizbrauca, atstāja mazo māsu vienu. Tik savādi liekas, ka esmu palikusi vienīgā vecāku azotē, ja agrāk tur bija arī brālis un māsa. Vēl tagad atceros kā visi istabā spēlējāmies, smējāmies. Bet tagad, visi lieli un katrs savā dzīvē prom. Es arī nenovērtēju to visu, kad man tas vēl viss bija, bet sāku to darīt tikai tagad, kad vairs nav nekā. Laukos vienmēr aizbraucot ar māsu tika apspriestas lielākās klačas, darītas vismuļķīgākās lietas, un tie traki braucieni kopā ar viņu. Ai, kā gribētos vēl. Bet tagad, tur aizbraucu, ieeju istabā un tur neviena nav. Gulta tukša, uz skapīša vairs tikai kladītes stāv, nav ierastā bardaka. Ikreiz kā veru durvis vaļā, atceros cik jauki bija pateikt - čau! Un Ziemassvētki. Ar viņu bijām galvenās braucējas pakaļ eglītei. Es meklēju, māsa cirta. Plosījāmies pa trakajiem sniegiem katru gadu, bet vismaz nekad ar viņu nebija garlaicīgi. Šogad pat eglīti nebraucām meklēt, jo neviens jau negribēja. Pagaidām tie bija briesmīgākie svētki manā mūžā, jo jutos tik vientuļa, kā vēl nekad. Vienīgais iemesls kāpēc pasmaidīju Ziemassvētku vakarā bija mans suns, kurš atnāca un bija blakus un gribēja, lai viņu stipri samīļo. Viņš vienkārši jūt, ka man kādu vajag un vienmēr ir man blakus.
Ja katru jaunu gadu iesākot es teicu sev, ka es mainīšos, tad laikam šogad gan es tā vairs neteikšu. Pat nezinu ko lai maina sevī uz labo pusi, varbūt vienīgi to, ka beigšu sēņot mājās un vairāk došos aktivitātēs. :)
